In memorium

Juris Lipsbergs  (25.VII.1939–10.V.2020)

Šī gada 10. maijā astoņdesmit gadu vecumā mūžībā aizgāja Latvijas ornitoloģijas dižgars, Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedrs, bioloģijas zinātņu doktors Juris Lipsbergs, kuru kolēģi dēvēja par lauka ornitoloģijas “Ģenerāli”.

Viņš bija viens no pirmajiem un nedaudzajiem profesionālajiem ornitologiem, kuri Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas kolektīvā darbojušies gandrīz visu padomju laiku, kā arī veicināja šīs zinātnes nozares palikšanu “virs ūdens” un pakāpenisku attīstību pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdz pat mūsdienām. Interesi par putniem viņš aizguva no sava vecākā brāļa, Latvijas Ornitoloģijas centrales brīvprātīgā putnu gredzenotāja Ulža Lipsberga (1926–1999). Lipsbergu ģimeni okupācijas režīms 1949. gadā deportēja no Salacgrīvas “Lauteriem”, tādēļ jaunības gados dabas vērotāja prasmes jaunais pētnieks apguva Obas upes ielejā Krievijas Tomskas apgabalā. Atgriežoties dzimtenē, viss bija jāsāk no nulles un jauneklis ar lielu sparu ķērās pie Latvijas putnu pasaules izzināšanas, piedaloties tā laika ornitologu veiktajos pētījumos. Pēc LVU Bioloģijas fakultātes absolvēšanas, Juris Lipsbergs 37 gadus nostrādāja Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā. Plašākai sabiedrībai vislabāk ir zināmi Dr. J. Lipsberga sasniegumi, kas saistīti ar Latvijas Sarkanās grāmatas izveidošanu, kā arī mikroliegumu, kā reto putnu ligzdvietu aizsardzības mechanisma, ieviešanu praksē: par to arī Juris Lipsbergs 1988. gadā Maskavas Valsts universitātē aizstāvēja disertāciju. Savos pētījumos J. Lipsbergs īpašu uzmanību veltīja gulbjiem un niedrāju putniem, bija arī viens no LU Bioloģijas institūta Papes ornitoloģisko pētījumu centra pirmajiem pētniekiem. Pēdējās desmitgadēs viņš aktīvi iesaistījās mākslīgo ligzdu ierīkošanā – jūras un klinšu ērgļiem, kā arī mūsu lielākai pūcei - ūpim. Līdz pat pēdējam dzīves gadam kāpa kokos, pie šo putnu ligzdām un gredzenoja mazuļus. Aktīvi interesējās par ornitoloģijas attīstību arī ārpus Latvijas, par saviem līdzekļiem izveidojis lielāko privāto ornitoloģiskās literatūras bibliotēku mūsdienu Latvijā, rūpīgi dokumentējis ornitoloģijas attīstību gan Latvijā, gan arī kaimiņvalstīs. Pateicoties labajai atmiņai, J. Lipsbergs varēja sīkumos stāstīt par dažādiem notikumiem visa sava mūža gaŗumā, pie tam ar krietnu devu humora. Juris paliks mūsu atmiņā kā neordinārs, talantīgs, Sibirijas un ekspedīciju apstākļu rūdīts, reizēm principiāls un tiešs, vienmēr darbspējīgs un uz jauniem sasniegumiem orientēts ornitologs, gan tiem, ar kuriem viņš bija pazīstams personīgi, gan arī nākamajām paaudzēm – lasot viņa aizraujošajā valodā uzrakstītajās grāmatās un zinātniskajās publikācijās.

“Ģenerāļa” Jura Lipsberga vārds mūžīgi paliks Latvijas ornitoloģijas izcilāko pētnieku pulkā, līdzās citiem, jau aizgājušiem kolēģiem – Hariju Michelsonu (1930–1981), Jāni Baumani (1940–2006), Jāni Baltvilku (1944–2003), Jāni Vīksni (1936–2015) un citiem. Lai vieglas ūpja spalvas!

Juris Kazubiernis  (1940.29.02. – 22.11.2016)

Agrā 2016.gada 22.novembra rītā aprāvās ilggadīgā Latvijas Gredzenošanas centra vadītāja Jura Kazubierņa mūžs. Tas nenotika pēkšņi – jau vairākus mēnešus viņu mocīja pārāk vēlu konstatēta ļauna slimība.

Mīlestība un nopietna interese par putniem Jurim radās pavisam agrā jaunībā – par to liecina gan rūpīgi paša gatavotais putnu katalogs ar aprakstiem un zīmējumiem (noteicēji taču nebija pieejami), gan jau kopš 15 gadu vecuma rakstītās un profesionāli noformētās lauka novērojumu piezīmes. Kur gan Rīgas centra akmeņos dzīvojošam puišelim radās tik nepārvarama tieksme iepazīt dabu? Pie tā acīmredzot “vainīgas” bērnībā pie vecmāmiņas Jaunpils laukos pavadītās vasaras un vēlāk skolas un jaunības gados pie viņas pavadītais laiks Ikšķilē Daugavas krastos. Savukārt to, kā vienkāršu putnu vērošanu pārvērst profesionālā nodarbē, Juris iemācījās, kopš 1955.g. apmeklēdams Rīgas Zoodārza Naturālistu pulciņa Ornitoloģijas sekcijas nodarbības un piedaloties putnu vērošanas ekskursijās. Engures ezerā Juris pirmo reizi ieradās 1958.gada 5.jūlijā motocikla blakusvāģī. Šo datumu viņš atcerējās visu savu mūžu, jo tas bija ilgi gaidīts notikums. Izlēmis ar putniem saistīt savu turpmāko dzīvi, viņš 1959. g. laboranta statusā sāka strādāt ZA Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā. Sekoja neliels “sānsolis” – no 1966. līdz 1972. g. Juris strādāja Latvijas Zivsaimniecības pārvaldes Hidroķīmiskā un bioloģiskā laboratorijā par inženieri, apbraukājot Latvijas iekšējos ūdeņus un vācot materiālus zivju resursu pētījumiem.

Kad Bioloģijas institūts pārcēlās uz Salaspili un radās jaunas darbavietas, jauno darbinieku vidū kopš 1972.g. septembra atkal bija arī Juris Kazubiernis. Sākumā viņš bija vecākais laborants, pēc tam pārņēma putnu un sikspārņu gredzenošanas darbu organizāciju Latvijā. 1992.g. Juri Kazubierni pārceļ darbā par Latvijas Gredzenošanas centra vadītāju, par kuru viņš nostrādāja līdz pat savai aiziešanai. Jurim piemita galvenās īpašības, kas nepieciešamas šādam amatam – pacietība, rūpība, precizitāte, cieņa pret detaļām.

Līdz ar gredzenošanas lietām saistītu pienākumu veikšanu Juris daudz laika aizvien ir pavadījis lauka darbos, vākdams visdažādākos datus, kādi nu kuru reizi bija vajadzīgi laboratorijas kopējiem pētījumiem. Nevaru iedomāties Juri kaut kur dabā bez binokļa, arī blakus rakstāmgaldam un automašīnā tas allaž bija pa ķērienam – ja nu aiz loga pazib kaut kas interesants. Viņš neapšaubāmi bija viens no labākajiem Latvijas putnu pazinējiem, nosakot putna sugu gan pēc izskata, gan pēc balsīm, un šīs prasmes tika liktas lietā gan dažādos putnu uzskaišu projektos Latvijā, gan starptautisku pētījumu ietvaros, piemēram, Senegālā 1993.g. Daudzas putnu migrāciju sezonas pavadītas Papē, Kolkā un citviet – gan reģistrējot, gan gredzenojot tūkstošiem putnu. Tomēr visvairāk Āpsis (cieši pielipusi iesauka, pēc kuras viņu pazina gandrīz visi ar gredzenošanu saistītie cilvēki Latvijā, dažkārt pat nezinot viņa īsto vārdu) ir vienots ar Engures ezeru. To un tā apkārtni viņš pamatoti varētu saukt par savām otrajām mājām, kurās pavadīti un nostrādāti vairāki desmiti lauka darbu sezonu. Starp citu, šeit, pateicoties Georga Lejiņa (Jorģa) padomiem, Juris apguva pavāra iemaņas, tai skaitā - fantastisku prasmi pagatavot zivis – viņa zivju maltītes aizvien ir priecējušas gan ģimeni, gan kolēģus. Kādi gan raibi notikumi nav iezīmējuši šīs sezonas – gan dramatisku un smagu, bet lielākoties bezgala interesantu un jocīgu gadījumu apraksti aizņemtu vai veselu grāmatu. Kādu nozīmīgu notikumu Jura mūžā jāatzīmē īpaši. Tieši Engurē, kur, dzīvojot un strādājot cieši blakus viens otram un rodot iespēju novērtēt cilvēku tik pamatīgi, cik vien tas ir iespējams, viņi sastapās, novērtēja un iemīlēja viens otru – Juris un Māra, kura uzsāka darbu Ornitoloģijas laboratorijā vienu mēnesi pirms Jura. Šī iepazīšana prasīja trīs kopīga darba gadus, bet tas bija tā vērts – esmu pārliecināta, ka Dievs patiesi ir radījis šos abus cilvēkus vienu otram. Savu dabas mīlestību abi ir nodevuši arī dēlam Egilam, kurš, pats gan nebūdams biologs, būšanu dabā ir pieņēmis kā neatsveramu savas dzīves sastāvdaļu.

Gribētos minēt arī tādu ikdienas saskarsmē svarīgu īpašību kā humora izjūta. Āpša jociņi bija asprātīgi un labsirdīgi, bez ļaunuma un izsmiekla, un uzlaboja garastāvokli ne vienreiz vien. Pats būdams izpalīdzīgs un līdzcietīgs, viņš neprata un negribēja savas problēmas, sāpes un nevarēšanu rādīt citiem. Arī pēdējās savas dzīves dienās...

Mums visiem ļoti pietrūks Jura – laba cilvēka, mīļa kolēģa un izcila Latvijas putnu pazinēja..

Dr.biol. Māra Janaus   LU Bioloģijas inst. Ornitoloģijas lab. vadītāja

Jānis Vīksne   (18.09.1936. – 13.02.2015).

Agrā 2015.gada 13.februāra rītā mūžībā aizgājis Bioloģijas zinātņu doktors, profesors, LZA īstenais loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Jānis Vīksne – ilggadējs Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs, ornitoloģisko pētījumu iedvesmotājs, vadītājs un izpildītājs. Viņa ieguldījums dabas pētījumos nav pārvērtējams – gan teorētiskajā, gan praktiskajā jomā viņa nopelni ir atzīti gan Latvijā, gan visas pasaules mērogā.

Jānis Vīksne dzimis 1936.g. 18. septembrī Rīgā. Pirmos dzīves gadus viņš burtiski bija Rīgas Zooloģiskā dārza iemītnieks – viņa ģimene (tēvs bija Zoodārza direktors) dzīvoja tā teritorijā. Acīmredzot tāpēc likumsakarīga bija viņa interese par dzīvniekiem, ko neapšaubāmi pastiprināja darbošanās kopā ar tikai dažus gadus vecāko Hariju Mihelsonu, Zoodārza līgumdarbinieku un vēlāko Ornitoloģijas laboratorijas vadītāju. Tā nu mazais Jānītis jau no visagrākās bērnības tika „samaitāts” ar putnošanu... Gan skolas laikā (1955. g. absolvēja Rīgas 2.vidusskolu), gan studiju gados (1960. g. beidza Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultāti) viss brīvais laiks tika veltīts putniem – galvenokārt dažādiem ūdensputniem, krustām šķērsām izbraukājot Babīti, Kaņieri un citus ūdeņus, bet visvairāk – Engures ezeru, kurā pavadītas 64 vasaras. Viņa pirmā un vienīgā darbavieta ir ZA (vēlāk LU) Bioloģijas institūts – sākot ar ekspedīcijas palīgstrādnieka amatu Ornitoloģijas laboratorijā 1953.-1959.g., turpinot kā jaunākais (1960.-1972.g.) un vecākais (1972.-1981.g.) zinātniskais līdzstrādnieks, kopš 1981.g. – laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks. Igaunijas ZA Bioloģijas zinātņu padomē 1968.g. aizstāvēta Bioloģijas zinātņu kandidāta disertācija “Baltijas jūras austrumu piekrastes zemju lielo ķīru (Larus ridibundus L.) populāciju teritoriālās saistības un demogrāfija”, kas 1992.g. pielīdzināta LR bioloģijas doktora grādam. No 1993.g. Jānis Vīksne ir profesors, kopš 2005.g. – LZA īstenais loceklis. Novērtējot profesora nopelnus Latvijas (un ne tikai Latvijas) dabas izpētē un aizsardzībā, saņemti dažādi goda nosaukumi un apbalvojumi: 1998.g. - Igaunijas Ornitoloģijas biedrības Goda biedrs, 2008.g. – Latvijas Ornitoloģijas biedrības Goda biedrs, 2004.g. – ITERA Latvija un IZM balva par ieguldījumu putnu pētniecībā, 2005.g. – “Rīgas balva – 2005”, 2013.g. – Trīszvaigžņu Ordenis (IV šķ.), 2014.g. – Valsts emeritētais zinātnieks.

Jānis Vīksne ir stāvējis pie profesionālās ornitoloģijas pašiem pirmsākumiem Latvijā kopš 1950.gadiem, un līdz ar viņa aiziešanu beidzas vesels laikmets, ko raksturo īpašs kopīgu ornitoloģisko pētījumu komandas gars, un ko lielā mērā uzturēja tieši Jānis. Viņa galvenās pētījumu jomas bija putnu populāciju ekoloģija, migrācijas un migrāciju orientācija - g.k. gredzenoto putnu atradumu apstrādes, migrācijas vizuālā uzskaite, hominga eksperimenti ar kaijveidīgajiem, Latvijas un Baltijas jūras austrumu piekrastes zemju avifaunas apzināšana, dažādu sugu dzīves vietu ietilpības palielināšanas problēmas, putnu un to dzīvesvietu aizsardzība, ūdensputnu medību saimniecības problēmas. Ražens ir Jāņa Vīksnes publikāciju saraksts – vairāk par 400 nosaukumu; apmēram puse no tām ir zinātniskie darbi, t.sk. monogrāfijas un mācību līdzekļi, pārējās – populārzinātniskie raksti un publicistika. Viņš ir bijis vadītājs neskaitāmiem zinātniskiem projektiem un līgumdarbiem ar praktisku ievirzi, to starpā ap 10 starptautiskiem projektiem.

Kaut viņš bijis oficiālais vadītājs vien četriem disertantiem, praktiski visi mūsdienu Latvijas profesionālie ornitologi var saukt viņu par savu Skolotāju – ja ne attiecībā uz tiešo disertācijas tematu, tad noteikti attieksmē pret darbu un atbildību pret zinātnisko patiesību. Viņa lekcijas Bioloģijas fakultātes studentiem vienmēr bija ne tikai vērtīgas, bet arī aizraujošas. Viņš bija visaugstākās raudzes profesionālis, pētnieks pēc rakstura un dabas dotajām spējām, ar nerimtīgu interesi par apkārt notiekošo. Ar savu entuziasmu viņš spēja aizraut un ieinteresēt praktiski jebkuru, arī citas profesijas cilvēku, līdz ar to iemantojot vispārēju cieņu un simpātijas. Savu darbu Jānis gandrīz vienmēr ir uzskatījis par pašu svarīgāko dzīvē. Līdz pat pēdējām mūža dienām viņš vienkārši neprata dīki vaļoties, vienmēr, kā viņš pats to sauca, bija „jāgrauž papīri”.

Viņš ir darbojies dažādās zinātniskās organizācijās, ekspertu komisijās, padomēs un fondos gan Latvijā (Latvijas Ornitoloģijas biedrība - prezidents kopš tās dibināšanas 1985.g. līdz 2008.g., Latvijas Dabas Fonds (viceprezidents 1990. - 2000 g.), LZP 6. neatkarīgās ekspertu komisijas (bioloģija, ekoloģija, vides zinātne, ģeoloģija, ģeogrāfija; vēlāk – 3.EK (Bioloģijas un medicīnas zinātnes) loceklis (apakšnozare - zooloģija) 1991.-2014. gados, LU (agrāk LZA) Bioloģijas institūta domes (=Zinātniskās padomes) loceklis, kopš 1998.g. – priekšsēdētājs, Latvijas Sarkanās grāmatas padomes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas Medību saimniecības attīstības fonda (pie Zemkopības ministrijas) padomes loceklis 2004.-2007.g., MSAF Konsultatīvās padomes loceklis 2008.-2012.g.), gan starptautiskā mērogā (Starptautiskās Ornitoloģiskās Komitejas (International Ornithological Committee) loceklis - ievēlēts 1994.g. Vīnē (Austrija), Igaunijas dabas pētnieku biedrības (Igaunija), Menzbira ornitoloģijas biedrības (agrāk – Vissavienības Ornitoloģijas biedrība), Colonial Waterbird Society - (ASV); tagad – Waterbird Society loceklis, Wetlands International (agrāk - International Waterfowl and Wetlands Research Bureau, IWRB) - Latvijas Republikas delegāts kopš 1991.g., Baltijas putnu migrāciju pētniecības komisijas (pie Igaunijas Zinātņu Akadēmijas) priekšsēdētāja vietnieks no 1978.g. līdz komisijas darbības izbeigšanai 1995.g., Wetlands International Zosu pētniecības grupas nacionālais koordinators 1990.-1993.g., Ziemeļeirāzijas Ornitoloģiskā komitejas loceklis (kopš 2001.g.). Un tie ir tikai galvenie sabiedriskie pienākumi, ko viņš bija uzņēmies pēdējo 25 gadu laikā. Viens no viņa galvenajiem lolojumiem ir Latvijas Ornitoloģijas biedrība (viena no lielākajām un ietekmīgākajām nevalstiskajām dabas aizsardzības organizācijām Latvijā), kuras dibināšanā viņam bija izšķiroša loma.

Kopš vectēva ietekmē nostājies uz medību takas, Jānis Vīksne visu mūžu bija kaislīgs mednieks. Taču šajā hobijā viņš nebija tikai ņēmējs, bet daudz laika un enerģijas veltīja mednieku izglītošanai un medību saimniecības attīstības veicināšanai.

Jānim Vīksnem ir draugi visās pasaules malās; tie, tāpat kā mēs, ir satriekti par viņa pārāk ātro aiziešanu. Galvenie vārdi, kā šobrīd viņu raksturo daudzi jo daudzi kolēģi no visas pasaules, ir – brīnišķīgs cilvēks un izcils ornitologs. Tam pilnībā pievienojamies arī mēs, vēl pievienojot tādas svarīgas īpašības kā izcila humora izjūta, izpalīdzība, draudzīgums, priecāšanās par citu cilvēku panākumiem.

Dr.biol. Māra Janaus, LU Bioloģijas institūta. Ornitoloģijas lab. vadošā pētniece